Cilvēki nāk no dažādām vidēm, mums ir atšķirīgas spējas un pieredzes. Taču tas nav iemesls, lai kādam no mums tiktu veltīts mazāk cieņas. Bet kamēr mūsu attieksmi pret citiem nosaka viņu pozīcija kādā no sabiedrības veidotajām hierarhijām, mēs nespējam ar vienlīdz lielu cieņu attiekties pret ikvienu. It kā cieņa būtu resurss, kas varētu izbeigties. It kā mūsu sveicienu, acu skatienu un uzmanību būtu pelnījuši tikai cilvēki, kuri ir varas pozīcijās.

Bērni pārņem pieaugušo uzskatus un uzvedību. Tas, kā bērni veido attiecības savā starpā, ir kā mikro modelis pieaugušo dzīvei – tas, kas notiek klasēs, nometnēs un pagalmos ir cieši saistīts ar to, kādas vērtības īsteno pieaugušie. Tāpēc, raugoties uz notikumiem skolās, mēs raugāmies paši uz sevi.

Izpētīts, ka vardarbība bērnu vidū ir izplatītāka, ja pastāv hierarhijas ar fiksētām lomām, piemēram, klasē ir izteikti līderi, kuri būtībā valda pār citiem. Vai arī – ir bērni, ar kuriem pārējie nerunā nemaz, ir bērni, kuri ir izteikti populāri, ir bērni, kuri vienmēr uzmanību gan no pieagušajiem, gan vienaudžiem iegūst ar negatīvu uzvedību. Ja bērnam, kurš ieņem “sliktā bērna” lomu nedod iespējas to mainīt, viņš vai viņa notic, ka tiešām ir slikts. Un ka nekas labs no viņa sanākt nevar.

Veidi, kādos pieaugušie nostiprina hierarhijas:

→  Publiski sodi – bērna izdzīšana no klases, visiem to redzot, sarkastiskas piezīmes, kliegšana uz bērnu ātri vien signalizē pārējam klases kolektīvam, ka tā drīkst darīt. It īpaši, ja tie ir konkrēti bērni, pret kuriem pedagogs vērš savus iebildumus. Pārējie ātri iemācās, ka šie bērni nav pelnījuši palīdzību, cieņu, uzmanību.

→ Vadības atdošana līderiem – ir vieglāk, ja bērni paši tiek galā ar savām attiecībām. Tomēr grupās, kurās pastāv hierarhijas, vadību vienmēr uzņemas vieni un tie paši bērni. Dažiem tas nozīmē, ka visu skolas laiku viņiem nav bijis iespējas realizēt savu potenciālu klases kolektīvā, iesaistīties, piedalīties ar idejām un talantiem.

→ Komentāri par cilvēku dzīves izvēlēm vai profesijām – cik bieži bērnībā mūs biedēja, ka, ja vien nemācīsimies, kļūsim par sētniekiem! Tomēr tā mēs noniecinām cilvēkus, kuri ar centību dara ļoti svarīgu darbu. Apkopēji, sētnieki, atkritumu izvedēji ir cilvēki, kuri rūpējas par mūsu dzīves vidi. Viņi dara darbus, bez kuriem nebūtu iespējami citi darbi – skolotāji nevarētu mācīt netīrā klasē, ārsti nevarētu operēt telpā, kurā krājas atkritumi.

Kā mācīt bērniem, ka cilvēka vērtība nav atkarīga no ieņemtās pozīcijas hierarhijā?

► Nesalīdzināt, bet uzslavēt par centību. Par mērķi izvirzīt nevis līdzināšanos kādam citam, bet gan sava spēju potenciāla sasniegšanu. Ja vēlaties sekot līdzi bērna progresam, ieviesiet progresa tabuliņu, pierakstiet vai uzzīmējiet, kā bērna spējas un prasmes pamazām progresē.

► Veicināt sadarbību, nevis sacensību. Spēlēt spēles, kurās nav uzvarētāja. Kopīgi veidot lielformāta gleznu, kolāžu vai grafiti.

► Mācīt bērnus draudzēties. Nereti cīņa par varu un tai sekojošā vardarbība ir veids, kā bērni iemacās komunicēt, ja trūkst sociālo prasmju. Mazākiem bērniem noderēs mūsu spēle “Mācīties. Draudzēties. Spēlēties”, skolas vecuma bērniem noderēs “Dusmu kontroles spēle”, kura palīdz ne tikai strādāt ar dusmām, bet arī apgūt saskarsmes prasmes. Abas spēles var aplūkot un iegādāties šeit.

► Dot vārdu ikvienam – par to jau esam rakstījuši iepriekš. Diemžēl daudzi no mums savus skolas gadus pavadījuši klusumā. Iespēja izteikties ir viena no lielākajām privilēģijām, par to cīnās ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo kolektīvos. Ir svarīgi pārliecināties, ka grupā katram bērnam ir iespēja izteikties un būt sadzirdētam. Vairāk lasiet šeit.

► Atcerieties par trešo tēva dēlu – daudzviet tautas folklorā uzsvērts, ka tie, kuriem ir vismazāk varas, ir spējīgi uz drosmīgu un empātisku rīcību. Protams, tas nenozīmē, ka mēs drīkstam pieprasīt no cilvēka, kurš ilgstoši bijis upura lomā, būt morāli nobriedušākam par pārējiem, tomēr trešais tēva dēls mums atgādina par cieņu, kuru pelnījis ikviens cilvēks neatkarīgi no ieņemtās lomas sabiedrībā. Tas nozīmē sasveicināties ne tikai ar skolotāju, bet arī ar apkopēju, kura katru dienu rūpējas par skolas tīrību.

Mūsu sabiedrība ir balsīta hierarhijās, un tas ļauj mums efektīvāk sadalīt pienākumus un resursus, tomēr tas nav modelis, kas attiecināms uz cilvēka cieņu. Tā ir neatkarīga no ieņemtās lomas. Svarīgi to atcerēties pašiem un mācīt arī bērniem.