Nesen intervijā laikrakstam The Guardian britu policists un krīzes situāciju konsultants Skots Volkers teica, ka ikvienā krīzē – pat tad, ja cilvēki saņemti gūstā, pat tad, ja ir ļoti maz laika – viņš aicina visus iesaistītos vispirms parūpēties par savu pašsajūtu, jo pats svarīgākais ir atgūt vadību pār savu iekšējo stāvokli. Neļaut bailēm, dusmām un negatīvam iekšējam monologam gūt virsroku pār veselo saprātu. Jo rīcība un lēmumi, kas rodas stipru emociju rezultātā, nereti var nodarīt lielu kaitējumu.

Tas nozīmē, ka, lai cik labi cilvēki mēs būtu, lai cik daudz zinātu un saprastu par bērna attīstību un vajadzībām, teju ikvienam no mums nepieciešams veltīt uzmanību savām emocijām, savai uzvedībai – un tas ir visgrūtākais.

Kā strādāt ar savām dusmām?

► Runāt par savām dusmām ar bērnu. Esiet godīgi pret sevi un pret bērnu. Neatstājiet viņu klusumā – bērni jūtas neizsakāmi vainīgi par to, kas notiek apkārt. Pat ja jūsu dusmas izraisījusi grūta darba diena, bērni to vērš pret sevi un uzņemas atbildību. Tāpēc pastāstiet bērnam, kā ir: “Es šovakar esmu nogurusi un man nāk dusmas, jo man bija grūta diena.” “Es jūtos apslimis, tāpēc mani viss kaitina. Tā nav tava vaina.”

► Spēlēt “Dusmu kontroles spēli” kopā ar bērnu! Spēles situācijas piemērotas skolas vecuma bērniem, taču risinājumi ir universāli – tos var pielietot arī pieaugušo dzīvē. Jūs varat stāstīt paši par savām dusmu situācijām un kopā atrast labākos risinājumus. Spēli meklējiet šeit.

► Uzlikt enerģisku dziesmu. It īpaši tad, kad visi ir saspringti, īgni, dusmīgi. Vienojieties par dziesmu, kura visiem patīk, un noklausieties to kopā – dziediet līdzi, dejojiet, tas palīdz atgūt saikni ar sevi, atkāpties no spēcīgajām emocijām, ļaut ienākt prātā un ķermenī kam cita.

► Dusmīgo māmiņu klubs (un Dusmīgo tētu klubs). Ir jārunā. Izmantojiet to, ka jums apkārt ir draugi, kolēģi un paziņas, kuri arī audzina bērnus. Dalieties ne tikai ar ceļojuma foto un skaistajiem brīžiem, bet arī ar to, cik reizēm grūti ir būt vecākam. Tas nenozīmē, ka mēs attaisnojam savu nesavaldību, bet mēs to arī nenoliedzam. Kad dalāmies savā vājumā un bailēs, notiek kas brīnumains – izrādās, mēs tādi neesam vieni. Sarunājoties mēs varam nonākt pie idejām, kā strādāt ar savām dusmām, un varam palīdzēt arī kādam citam.

► Nogriezt matus (sev, ne kādam citam :)) Tiem, kuriem ir īsi mati, atliek vien paņemt matu mašīnīti. Tiem, kuriem gari – arī matu galu nogriešana mēdz būt savādi atbrīvojoša.

► Analizēt dusmu situācijas. Var gadīties, ka dusmas uznāk katru rītu pirms iziešanas no mājas. Vai arī vakaros, kad bērniem ir grūti laicīgi aiziet gulēt. Ja ievērojat, ka dusmas saistītas ar noteiktām situācijām, veidojiet plānu, kā situāciju mainīt. Iespējams, bērnam trūkst noteiktu prasmju – viņa vai viņš lēni ģērbjas vai neprot uzvilkt kombinezonu. Iespējams, bērnam ir grūti pārslēgties no vienas aktivitātes uz citu. Tad svarīgi jau laikus mācīt bērnam prasmes, nevis gaidīt, līdz jūs pārņems dumas un ļauties tām – tas tāpat neatrisinās situāciju.

► Nevainot bērnu. Bērns nav vainīgs pie tā, ka mēs dusmojamies. Jā, viņa rīcība var rosināt dusmas. Jā, bieži vien nepieciešams bērnam mācīt citas uzvedības stratēģijas (nevis nomest drēbes uz grīdas, bet nolikt skapī). Bet bērns nav atbildīgs par mūsu reakcijām. Tas, kā mēs izpaužam dusmas, ir mūsu pašu atbildība. Ja mēs esam zaudējuši kontroli pār sevi un saklieguši uz bērnu, tā ir mūsu, nevis bērna atbildība. Svarīgi tādos brīžos paskaidrot: “Man uznāca dusmas. Reizēm man ir grūti tās savaldīt.” Un strādāt pie bērna uzvedības un prasmju attīstīšanas tad, kad jau esam atguvuši mieru.

► Mācīties atpazīt savas emocijas. To paveikt palīdz spēle “Jūtas. Sajūtas. Emocijas”. Spēli var spēlēt visa ģimene, bērniem tas ļaus iemācīties daudz jaunu vārdu, kuri raksturo iekšējos stāvokļus. Pieaugušajiem tas palīdzēs daudz niansētāk un precīzak ievērot savas izjūtas. Tas kalpos par pamatu situāciju analīzei un sarunai par to, kā mēs katrs jūtamies. Spēle pieejama šeit.

► Izgulējies vecāks = mierīgs vecāks. Tieši tik vienkārši, bet īstajā dzīvē gauži sarežģīti, vai ne? Izrādās, pieaugušajiem, kuriem turklāt ir bērni, parūpēties par sevi ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Taču tas ir arī viens no svarīgākajiem vecāku pienākumiem. Tāpat kā lidmašīnā vienmēr aicina skābekļa masku vispirms uzlikt sev un tikai tad bērnam, arī rūpes nepieciešams veltīt vispirms sev pašam – pārguruši, nīgri, izdeguši vecāki nespēj parūpēties par saviem bērniem. Dzīves situācijas ir ļoti dažādas. Ir vecāki, kuriem nav iespēju savus bērnus uz laiku atstāt pieskatīt kādam citam. Ir vecāki, kuri vieni audzina bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, lielākoties mātes – un mēs nevaram ar vienu SPA procedūru atdot viņām gadu garumā zaudētās miega stundas. Bet kopā mēs varam pamazām mainīt priekšstatus par to, ko nozīmē būt labam vecākam – tas nenozīmē būt vienmēr pārgurušam, tas nenozīmē pašaizliedzīgi rūpēties par bērniem, aizmirstot sevi, tas nenozīmē atdot visu līdz pēdējam. Ja mēs kā sabiedrība to sapratīsim, varbūt ar laiku vairāk atbalstīsim vecākus, kuriem nav resursu, lai parūpētos par sevi.

Lai mums izdodas!