Kā sarunāties ar bērnu par karu un citām supersarežģītām tēmām?

Neskatoties uz to, ka neesam tieši iesaistīti karā, esošā situācija ir ļoti trauksmaina ne tikai bērniem un jauniešiem, bet pieaugušajiem. Un bērni to jūt. Tas ir ļoti dabiski, ka vēlamies pasargāt bērnu no ziņām, bet mēs nedrīkstam noliegt notiekošo, it īpaši, ja par šo tēmu runā kafejnīcās, bērnudārzos, skolās. Mūsu izvairīšanās no šāda veida sarunām var padarīt situāciju vēl trauksmaināku bērniem.

Ziņas par karu ir traumējošas. Doma, ka kāds var karot, lai nodarītu kādam apzināti pāri, ir ļoti satraucoša gan bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Jo šajā brīdī mums ir jāsāk runāt un mācīt bērniem, jauniešiem par pilnīgi citu pasauli nekā mēs esam auguši un cenšamies ieaudzināt saviem bērniem – ka bez pasaule, kurā valda pieklājība, laipnība, savstarpējā cieņa, kur problēmas tiek risinātas bez spēka izmantošanas, ir vēl citas....

Bērns uzdod tev jautājumus par karu…

Varbūt nav īsti vietā salīdzinājums, bet vislabāk sarunas par karu modelēt līdzīgi kā par jautājumu “Kā rodas bērni?”. Jo mazuļiem mēs nestāstīsim to pašu, ko jauniešiem. Turklāt svarīgs ir ne tikai fiziskais vecums, bet arī psiholoģiskā gatavība. Pārāk detalizēta informācija var traumēt mazos, bet pārāk primitīva informācija, neobjektīva informācija liks mums zaudēt autoritāti jauniešu acīs.

Noskaidrojiet, ko bērns zina, ko ir dzirdējis. Ko runā bērnudārzā un/vai skolā, kurš runā. Palūdziet viņa viedokli. Tas ir īpaši svarīgi attiecībās ar mazākiem bērniem, lai izprastu viņu lielākās bažas, jo parasti viņi dzird kādas satrauktas frāzes ārpus konteksta, piemēram, auklītes raudāšanu “mēs visi nākamnedēļ tik un tā mirsim” utt.  No tā arī mēs varēsim izdomāt, kā bērnam palīdzēt tikt galā ar viņa emocijām. Tātad – vispirms pieaugušajam jānomierinās un jānomierina bērns, un tikai tad varam sniegt bērnam kādus faktus. Plus, ja viņš nāk mājās ar satraucošām ziņām, ir būtiski runāt ar audzinātājiem, kas tiek runāts bērnu klātbūtnē.

Neizvairieties no sarunām par karu. Ja bērni ar jums runā, tas ir kompliments. Tas nozīmē, ka viņi jūtas droši. Nebaidieties no tā, ka viņi uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Tas nozīmē, ka viņi ir satraukušies un, iespējams, tā vietā, lai viņiem atkal lasītu vēstures vai ģeopolitikas lekciju, viņiem nepieciešams vienkārši apskāviens. Jūs varat izvēlēties kādu īpašu laiku šīm sarunām, piemēram vakarpusi (bet pats vakars var būt arī ne pārāk laba izvēle, jo pastāv bezmiega risks). Starp citu, šādas sarunas ir labi risināt pastaigās, lai nav tā, ka virtuve vai kāda cita vieta pēc tam asociējas ar kara tēmu. Nepārtrauciet viņa jautājumus.

Neminimizējiet bērna jautājumus. Nesakiet – “tu to nesaproti”, “kad paaugsies, sapratīsi”. Tas ir biedējoši. Meklējiet vārdus un piemērus.  Bērniem ir jātrenējas domāt arī par sarežģītām lietām. Tieši šādā veidā mēs trenējam bērnu domāt kritiski, skatīties uz faktiem no dažādām pusēm. Savādāk mēs varam neapzināti uztrenēt bērnus ar melnbalto domāšanu, seklu skatījumu, jo domāt ir nogurdinoši.  

Atbilstoši bērna vecumam mēģiniet izdarīt neiespējamo - izskaidrot kara jēgu vienkāršos vārdos. Es vispār nezinu, kā to izdarīt.  Piemēram, karš domāts, lai novērstu vēl sliktākas lietas. Karā kāda valsts pūlas pasargāt tautu, ģimenes, citas vērtības. Pastāstiet, ka vardarbība nav labs veids, kā sasniegt savu mērķi un valstis dara visu iespējamo, lai nenonāktu līdz karam. Bērnam nav jāzina visas detaļas, bet esi gatavs, ka būs bērni, kuri vēlēsies zināt aizvien dziļāk un dziļāk. Nebaidieties no tā – mums ir nepieciešami labi politiķi, diplomāt, militārie līderi utt. un, jo ātrāk bērni sāks interesēties par šo tēmu, jo lielākas priekšrocības būs viņu karjerā. Bet respektējiet, ka pēc noteiktas informācijas apjoma uzņemšanas viņš varētu sākt interesēties, piemēram, par animi, ģitārspēli vai datoriem. Tas arī ir lieliski.  

Mainiet perspektīvu. Nerunājiet tikai par karu. Ši ir laba pieeja ne tikai ģimenē, bet arī bērnudārzā un skolā. Aprunājieties ar bērniem, kas ir miers. Ko mēs varam darīt katru dienu, lai būtu miers mūsu apkārtnē? Ko mēs visi kopā varam darīt savā grupiņā, savā klasē? Vienojieties par savām vērtībām, kas īsti ir miers jūsu pasaulē, piemēram:

• miers ir dalīšanās.
• miers ir strīdu risināšana bez kaušanās.
• miers ir emociju teikšana ar vārdiem.
• miers ir roku un kāju turēšana pie sevis, kad esat dusmīgs.
• miers ir vienošanās. utt. 

Runājiet par to, kas notiek pasaulē. Pastāstiet, kāpēc ir svarīgi saprast, kas vispār notiek pasaulē. Šajā gadījumā vēstures pedagogi var būt labs atbalsts. Jo labāk bērni sapratīs globālos procesus, jo vienkāršāk viņiem būs mainīt domāšanas mērogus un saprast, ka ir dažādas organizācijas, kas rūpējas, palīdz, piemēram, Sarkanais krusts. Pastāstiet, kas ir diplomātija. Ka katra valsts dara visu iespējamo, lai izvairītos no kara. Pastāsti, kas ir NATO. Ka Latvija ir NATO. Tas ir īpaši svarīgi bērniem pirmsskolas, sākumskolas vecumā, kad viņiem vēl šķiet, ka viss pasaulē notiek viņu dēļ.

Skolās veidojiet vai ierosiniet niansētas diskusijas, debašu klubus stundās vai ārpusklases nodarbībās. Sadaliet jauniešus dažādās grupās, kur vieniem, piemēram, ir jāaizstāv agresīva taktika, bet citiem ir jāieņem ļoti piesardzīgas, pat neitrālas pozīcijas. Aiciniet jauniešus vākt informāciju no dažādiem avotiem, kad kura stratēģija bija izšķiroša. Kopīgi pētiet, ar kādiem instrumentiem mēs varētu iedarboties uz personībām, organizācijām, valstīm? Ar kādiem noteikti nevajadzētu? Kāpēc? Kādām ir jābūt mūsu prioritātēm? Kādu cenu mēs esam gatavi maksāt? Kā jūs lemtu, ja tu būtu kādas konkrētas NVO, valsts vadītājs? Spēja analizēt dažādas perspektīvas un paturēt prātā pretējo pušu redzējumu sarunās ir trenējama īpašība.

Parādiet, ka arī kara apstākļos ir labi cilvēki, kas rūpējas, kas palīdz. Nebaidies dalīties ar ikdienas dzīves stāstiem par to, kā cilvēkiem klājas, kā viņi palīdz viens otram. (Tik un tā mums ir grūti izkāpt no sociālajiem medijiem, un mēs meklējam šos stāstus.) Padalies ar jautriem stāstiem kurioziem – tādi arī parasti ir ne mazuma. Ar cilvēciskiem stāstiem. Jūs redzēsiet, šie stāsti lielā mērā veidos viņu vērtību sistēmu. Pastāstiet, ka par mammām un bērniem karā īpaši rūpējas, ka visi darīs visu iespējamo, lai viņš būtu drošībā.

Iedrošiniet palīdzēt. Domājiet kopā, kā palīdzēt. Piemēram, pastāstiet par to, kā Latvija savāca pusotru miljonu degvielai ar ziedot.lv palīdzību, un cik tas ir būtiski. Noskaidrojiet, kādas lietas bērnu satrauc un padomājiet kopā, kā jūs varētu tās risināt. Iedrošiniiet aizstāvēt tos, kuriem dara pāri.

Vērojiet savu emociju līmeni. Nav viegli palikt mierīgam, runājot par tādu biedējošu, supersarežģītu tēmu. Bet vērojiet bērna emociju līmeni un respektējiet, kad viņam ir par daudz. Bērni un arī jaunieši daudz labāk sarežģītas tēmas uztver mazās porcijās. Un es atgriežos pie bērnu radīšanas tēmas – ja bērni un jaunieši jutīs, ka šis jautājums jums ir ārkārtīgi satraucošs, viņi nerunās par to, lai saudzētu jūs. Bet, ja viņiem nebūs  droša pleca, drošas vides, viņu trauksme var parādīties dažādos cits veidos –psihosomatiskās reakcijās, uzvedības problēmās, nespējā sakoncentrēties utt.

Atstājiet sarunu vienmēr atvērtu “Ja tev ir vēl kādi jautājumi vēlāk, droši jautā, labi?”. Tā tas būs, ka vislielākās un smagākās domas velsies pār viņa galvu tieši pirms gulētiešanas. Pakasiiet muguriņu, pamasējiet pēdas vai galvu. Veidojiet dažādus rituālus. Jo šie mazie ikdienas rituāli signalizē, ka dzīvē viss ir kārtībā, ir stabilitāte.  Un ši ir tā sajūta, kuru mums vissvarīgāk ir nodot šajā nenoteiktībā. 

Nav komentāru

Komentēt