Kāpēc filmēt kaušanos nav laba ideja? Un kāpēc kauties nav laba ideja?
Ko bērni mūsdienas dara, ja viņi redz, ka viņu vienaudzis tiek
piekauts, apsaukāts, ja audzinātāja
zaudē pašsavaldīšanos, ja uz ielas kāds dedzina miskastes?
Jā, izvelk savu mobilo tālruni un sāk filmēt, neapjaušot,
kādam riskam viņi pakļauj sevi un kādam riskam pakļauj vienaudzi, kurš dēļ
dokumentētājiem nesaņems palīdzību. Pats dokumentētājs var kļūt par vardarbības
upuri, ja varmākas vēlēsies iznīcināt pierādījumus. Un daudzu piekauto stāsts
bija tāds “Viņi kaut ko darīja, es sāku filmēt un tad viņi sāka mani sist”.
Nereti pret vienaudžiem vērsto vardarbību atklāj vecāki,
pārskatot bērna uzņemtos attēlus un video, jo bērns pēc filmēšanas vienkārši ir
ielicis telefonu kabatā un turpinājis savu ceļu.
Jā, bērni nefilmē ar mērķi vākt pierādījumus, Mūsdienu bērni
domā attēlos, domā TikTok formātā – ir tur materiāls vai nav, cik populāru mani
šis materiāls padarīs? Nāk nākamais video materiāls, šis aizmirstas.
Bērni bieži pat neapzinās, kādas sāpes pārcieš upuris, jo
Holivuda glorificē upurus, kas asiņainām sejām un plēstām brūcēm ceļas augšā,
lai dotu izšķirošo triecienu. Dzīve ir savādāka – dzīvē kautiņi nozīmē smadzeņu
satricinājumus, galvassāpes daudzu gadu garumā, fobijas, šuves, pazemojumu utt.
Ko darīt?
Māciet bērniem atpazīt situācijas, analizēt.
Piemēram, ja rotaļlaukumā pulcējas jauniešu bariņš, kas smēķē, uzvedas
bravūrīgi, rosiniet viņu mainīt plānus. Nepatikšanām
vairāk ir pakļauti neelastīgi cilvēki, kuri cenšas sekot savam plānam un, ja
viņam ceļā stāv agresīvu jauniešu bars, viņi nespēj laicīgi pamanīt riskus,
izanalizēt tos un mainīt rīcības stratēģijas. Attiecīgi viņi nespēj savlaicīgi
aiziet no situācijām. Vai aizskriet no tām, kas arī būtu nepieciešams.
Šādā gadījumā kopā ar bērniem vērojiet ielas, vērojiet
sociālas situācijas. Prasiet, ko viņi redz, izjautājiet par grupiņu un
atsevišķu indivīdu motivācijām, ieradumiem, nodomiem. Pārrunājiet, kurš
izskatās kā upuris un kurš – kā varmāka? Ko katrs dara, kā izskatās viņu ķermeņa
valoda, balsis (ja dzirdzat), atrašanās telpā utt. Jā, izklausās paranoiski,
bet nekas. Tas attīstīs veselīgu spēju vērot vidi.
Vērojiet arī savu fleksibilitāti. Ko bērns dzird, ja
jūs kavējiet, ja stāviet sastrēgumā? Bezgalīgu lamāšanos, citu vainošanu, sevis
šaustīšanu vai arī veselīgu analīzi, nākamo soļu meklēšanu – Piemēram, plānu a_
Plānu b?, plānu c? Rādiet bērnam, ka jūs redzat problēmu, ka mēģināt
nomierināties, skaidri domāt, meklēt risinājumus.
Pārrunājiet rīcību dažādās situācijās. Piemēram, Ko
darīt, ja viņš redz, ka klasesbiedrs ir briesmās skolā un pieaugušā nav klāt. Aiciniet
pamest bērnu klasi un meklēt kādu pieaugušo. Nereti bērni ir paralizēti ar eiforisko
“kautiņš, kautiņš, kautiņš”, un, ja viņam nav pateikts, ka jāmeklē palīdzība,
viņi to nedarīs. Arī vecākajās klasēs ne.
Pārrunājiet situācijas dažādās filmas. Prasiet bērnam,
kā viņš rīkotos varmākas, upura, aculiecinieka vietā. Slavējiet bērna
piesardzību. Vislabākā pašaizsardzība ir dabūt sevi ārā no situācijas. Iet prom
un meklēt palīdzību. Uzdodiet jautājumu Vai viņi varēja paredzēt situāciju? Kas
liecināja, ka būs konflikts? Kā varēja rīkoties savādāk? Jā, ir bērni, kas
atbildēs, ka par briesmu tuvošanos liecināja draudīga mūzika fonā ☹.
Pastāstiet, ka mums kā vecākiem nav nepieciešami varoņi.
Mums ir nepieciešami veselīgi bērni. Pārrunājiet ne tikai varoņstāstu, bet pārrunājiet,
ka arī varoņiem būs dažādas juridiskas konsekvences. Nereti ir redzamas filmas,
kur policisti izraisa neskaitāmas avārijas, lai noķertu vienu slikto. Tomēr
dzīvē viss ir savādāk. Jaunieši līdz galam nesaprot vardarbības fiziskās,
juridiskās, psiholoģiskās, ekonomiskās sekas. Viņi neaptver riskus, kādiem sevi
pakļauj. Arī kibervardarbībai. Arī tad, ja bērni vienkārši sēž mājās un spaida
podziņas. Arī, ja viņi vienkārši pārsūta. Te mums kā pieaugušajiem viņiem ir jāpalīdz,
jo tik un tā likuma priekšā atbildēsim arī mēs. It īpaši, ja jaunietim vēl nav
14 gadi. Un arī vēlāk.
Visgrūtāk klājas bērniem ar augstu impulsivitāti.
Parasti šie bērni viegli ieiet konfliktos, bet viņiem ir grūti apstāties, grūti
nomierināties un dabūt sevi ārā no augsta konflikta situācijām. Ja viņam nav
labi draugi, kam ir autoritāte viņus apstādināt, šie jaunieši viegli var aiziet
arī līdz fiziskai cīņai. Viņus var
viegli izprovocēt un padarīt par vainīgiem.
Māciet bērnus nereaģēt uz frāzēm “Nīkulis”, “Nāc
kauties”. Impulsīvi jaunieši visātrāk pazaudē kaula zobus. Māciet
nepakļauties vienaudžu spiedienam. Tas sākas ar to, ka dodiet bērnam
lielāku pašnoteikšanos jūsu attiecībās. Ja jūs esat ļoti stingri vecāki,
bērni nespēs pieņemt patstāvīgus lēmumus un pakļausies citām autoritātēm ārpus
mājām. Māciet bērnam, ka labāk ir zaudēt autoritāti nekā iegūt noziedznieka
statusu, jo jaunieši patiešām neaprēķina sava sitiena spēku (jā, reizēm skolā
viņi arī met ar krēsliem). Parasti tas beidzas labi, bet reizēm ne.. uzspēlējiet Dusmu kontroles spēli - tā palīdzēs atrast veselīgus un drošus algoritmus. Un Pasaki sev. Pasaki citiem. tas trenēs veselīgu pašapziņu. jo pozitīvāk bērns domās par sevi, jo mazāk viņam vajadzēs apliecināties citu priekšā
Pārrunājiet atšķirību starp sūdzēšanos un palīdzības lūgšanu. Daudzi kautiņi aiz skolas sienām būtu novēršami, ja pieaugušie par to zinātu. Publiskas piekaušanas nav retums, un par tām parasti tiek izziņots publiski. Kāpēc pieaugušie neuzzina? Jo viņi paši ir iemācījuši nesūdzēties. Māciet bērniem atšķirību – sūdzēšanās mērķis ir panākt, lai kāds justos sliktāk, kāds tiktu sodīts. Palīdzības lūgšanas mērķis ir izglābt kādu no briesmām.