Nekad nav bijis tik droši dzīvot kā tagad (par spīti tam, ko raksta medijos). Tas, ka jūs neesat tikuši apzagti, nenozīmē, ka risku nav nemaz. Bet patstāvīgas bailes atņems enerģiju un dzīvesprieku, tāpēc spēja atpazīt situācijas un aiziet no riskiem pirms problēmas ir sākušās, šķiet, ir veselīgākais vidusceļš.

Kā kabatzagli izvēlas upurus

Zagļiem zagšana ir dzīvesveids, maizes darbs, visa viņu karjera, tāpēc viņi vēro pūli. Zagļi lielākoties ir labi psihologi, un viss, kas jums jāiemāca jūsu bērniem, ir būt kaut nedaudz gudrākiem.

Lai gan apzagšana var izskatīties pēkšņa, tā parasti tas nav, jo katra aplaupīšana zagļiem ir kā eksāmens, no kura ir atkarīgs, kurā vietā viņš pavadīs vakaru – policijas iecirknī vai arī pie bagātīgi klāta galda. Tāpēc kabatzagļi upurus izvēlas rūpīgi un darbojas tad, kad jau ir pilnīgi pārliecināti, ka viss izdosies.

---

Divi testa jautājumi

Pajautājiet bērnam, kā izskatās zaglis. Ja bērns atbild, ka viņš nekavējoties sabiedriskajā transportā atpazīs zagli, jo viņam būs melnas drēbes un maska uz acīm, nestrīdaties ar bērnu, bet ļoti, ļoti rūpīgi izlasiet visu, kas šajā garajā ierakstā būs sarakstīts un atgriežaties pie sarunas ar bērnu vēlreiz.

Pajautājiet bērnam, ko viņš darīs, ja kāds svešs pienāks un prasīs atdot viņa telefonu. Ja bērns pateiks, ja sitīs, kausies,, pārskatiet savas sarunas ar bērnu.  Vienīgā pareizā atbilde bērnam ir atdot visas mantas un skriet prom. Ja bērns saka, ka telefons bija dārgs, sakiet, ka bērns ir visdārgākais pasaulē. Jā, saprotam, vecāki pērk aizvien labākus un labākus telefonus saviem skolniekiem. Tomēr, ja tas bērnam uzliek par pienākumu cīnīties uz dzīvību un nāvi par lietām, tas nemaz nav veselīgi. 

Turklāt daudzi jaunieši jūtas nemirstīgi, un viņi pat neiedomājas, ka var tikt savainoti šāda veida incidentos. Ir daudzi iemesli, kāpēc jaunietis iemestos cīņā – ievainota pašapziņa, pašapliecināšanās, lai nezaudētu seju draugu acīs, bailes no vecāku sodiem, bet viņiem lielākoties neviens nav pateicis, kāpēc vajadzēto atdot mantas, skriet prom un ziņot pieaugušajiem un policijai.

Jūs pārsteidza atbildes uz šiem diviem jautājumiem, ir vērts nopirkt Dusmu kontroles spēli, kas ir izveidota ar mērķi mācīt bērnus izvēlēties piemērotu reakcijas spēku un risinājumu dažādām problēmsituācijām.

Kas jāzina bērniem

Pirmkārt, māciet bērnus vērot apkārtni. Vai esat pamanījuši, cik daudzi bērni (un arī pieaugušie) stāv pieturā, iegrimuši savos telefonos vai vienkārši skatoties vienā punktā? Vai iet uz priekšu, pētot zemi un neredzot neko apkārt? Šie cilvēki ir viegls mērķis, jo viņi neko neatcerēsies, nesapratīs.

Māciet bērnus vērot citus cilvēkus, māciet saprast viņu nodomus. Vai zinājāt, ka ir mazvarbūtīgi, ka zaglis jūs apzags, ja jūs būsiet izveidojis acu kontaktu ar viņu? Jo viņam negribas tikt atpazītam. Ja jūs uzmanīgi vērojiet citus cilvēkus, jūs signalizējat, ka esat modrs, esat vērīgs un formā, un, visticamāk, zaglis izvēlēsies kādu citu domās un tehnoloģijās iegrimušu prātu.

Pašaizsardzība nav par spēju cīnīties. Pašaizsardzības būtība ir spēja nebūt vietā, kur notiek apzagšana vai kautiņš.

 

 

Pasekojiet, kur bērns tur savu maciņu, kur tur savu telefonu.

Māciet bērnus telefonus vilkt ārā tikai galējās nepieciešamības gadījumā. Diezgan bezcerīgs padoms, bet tomēr… Vismaz rosiniet makus un telefonus neturēt ārējā jakas kabatā, bikšu aizmugurējā kabatā.

Veidojiet ieradumu bērnam sabiedriskajā transportā noņemt somu no pleciem. Tas palīdzes citiem braucējiem, un tas apgrūtinās zaglim netraucēti rakāties pa somu. Somai jābūt aizvērtai! Tas arī ir vēl viens ieradums.

Ja bērns brauc viens vakarā pustukšā sabiedriskajā transportā, māciet bērnu rūpīgi izvēlēties, kur sēdēt. Jā, ir gadījies redzēt, ka pirmklasnieciņš iekāpj sabiedriskajā transportā, kas ir tukšs, un tomēr viņš automātiski nosēžas blakus skaļai pusiereibušai kompānijai, nepamanot, ka ir daudzas vietas brīvas.

Māciet bērnu nespiesties transportā. Reizēm zagļi pat apzināti veido pūli ap upuri. Tas ir labs ieradums – pagaidīt, kad visi iekāpj un tad kāpt. Māciet bērnam gaidīt nākamo – tukšāku transportu (it īpaši, ja tas ir 25.trolejbuss Rīgā, kas nāk ik pēc dažām minūtēm).

 

Kā tad īsti izskatās zaglis?

Zaglis varbūt jebkurš – sieviete, vīrietis, jauns, vecs. Nav noteiktas ārējā izskata pazīmes. Vienīgā pazīme varētu būt tāda, ka viņam varētu nebūt somas vispār, jo somas traucē vai arī viņam varētu būt liels maisiņš vai arī mētelis uz rokas, jo ar tādiem lieliem objektiem var nosegt nevainīga pasažiera somu un netraucēti to izpētīt.  Zagļa svarīgākais uzdevums ir izskatīties neuzkrītošam, saplūst ar pūli.

Kad runāsiet ar cilvēku, kurš ir bijis apzagts, viņi reizēm varēs atminēties neparastu uzvedību, ne izskatu. Piemēram, “nejaušu” uzgrūšanos, pēkšņu apstāšanos, un tad no mugurpuses kāds uzgrūdās virsū, cilvēku, kurš nezināmu iemeslu dēļ pārsēdās, cilvēku, kurš strauji novērsa acu skatienu utt. Pat pieaugusīe ir teikuši – kā tas izskatītos, ja es pārsēstos? Ko par mani padomātu? Iedomājieties, cik grūti ir bērniem mainīt savu uzvedību, ja pat gudri pieaugušie nespēj vadīt situāciju?

Ir zagļi, kas darbojas vieni, ir, kas darbojas pa pāriem un barā. Tad viena mērķis ir novērst uzmanību, kamēr citi netraucēti veic inventarizāciju.

 

Ja bērns tomēr ir apzagts

Lūdzu, lūdzu, nebarieties uz viņu. Viss, ko jūs panāksiet, ir vainas apziņa un bērna atkārtota traumatizācija. Jūs gan jau atceraties to sajūtu, kad paši tikāt apzagti – tas ir daudz dziļāks satricinājums nekā tikai pazudusi nauda. Ja jūs nekad neesat bijuši apzagti, malači! Turpiniet dzīvot piesardzīgi, bet atceraties, ka jums ir jāiemāca jūsu prasmes bērnam, nevis jāpalielina viņa mazvērtības sajūta.

Vienojaties par noteikumiem, kur jātur naudiņa, kur jāiet, kur jāskatās. Atkārtojiet šos noteikumus biežāk

Lai mainītu ieradumu, paspēlējiet ar bērnu šādu spēli – pavērojiet klusām sabiedriskā transporta pieturā, veikalā, uz ielas cilvēkus un paanalizējiet no zagļa redzespunkta, cik viegli kuru cilvēku būtu apzagt. Apsolām – šis uzdevums automātiski jūsu bērnu nepadarīs par zagli, bet toties domāšanas modeli un rīcības stratēģijas izmainīs gan. Un uz visu dzīvi.

Un pāri visam

Stāstiet par savām veiksmēm un neveiksmēm, pārrunājiet ziņas, pārrunājiet, ko varēja darīt savādāk. Jūsu bērns būs drošs, ja viņš vēros, analizēs, reaģēs laicīgi. Jo vislabākie notikumi reizēm ir tie, kuri nav notikuši…