Kāpēc pirmā un piektā klase ir īpaši sarežģītas?

Lai gan skolu sākums parasti ir trauksmains, tomēr sarežģītākais sāksies pēc skolēnu brīvlaika. Līdz tam  uzmanības centrā lielākoties būs divas klašu grupas – pirmā klase un piektā. Pirmajā klasē lielākie izaicinājumi ir ar bērniem, kuri nav apguvuši kādas prasmes pirmsskolā – zaudēt, gaidīt savu kārtu, nosēdēt uz vietas, draudzēties, pievērst uzmanību pozitīvā veidā utt. 

Te var labi palīdzēt Uzvedības noteikumi pirmsskolā un skolā,  Sarunu aplis,  Dusmu kontroles spēle, vai Mācīties DraudzētiesSpēlēties.  Bet īpaši sarežģīti kļūst tad, ja klasē ir kādi četri, pieci. konflitējoši bērni. vai klasē veidojas mikrogrupas. 

Tāpat jārēķinās, ka sākumskolā sarežģītāka dzīve būs arī ļoti mierīgiem un ļoti draudzīgiem bērniem, kuri ir gājuši labās pirmsskolās vai pat mācījušies mājās. Ja bērns nav saskāries ar situāciju, ka kāds pārkāpj viņa robežas – ķermeņa robežas, privāto lietu robežas utt., viņam skolas laiks var kļūt par izdzīvošanas poligonu. Labi, ka tas ir pirmajās klasēs, jo tad labāk trenēties pateikt „Nē!”. Tas būs kaut kur jāiemācās. Un mūsu pieredze rāda, ka cena par „Nē” mācībstundām darba vidē ir vēl augstāka.

Ar piektajiem ir sarežģītāk, jo te darbojas vairāki faktori:

Bērniem mainās fokuss no akadēmiskā snieguma uz savstarpējām attiecībām. Tas nozīmē, ka pieaugušo autoritāte pamazām mazinās, un bērni kļūst atkarīgi no vienaudžu savstarpējā novērtējuma. Dominējošās vērtības parasti nosaka vairāki bērni klasē. Īpaši jāpievērš uzmanība, ja bērns mājās nevis mācās, bet domā, ko teikt, ko atbildēt, kā ģērbties, kā citi komentēs viņu. Vai pēkšņi atsakās vilkt savu mīļāko džemperi, ko kāds paņirgājās. Te ir cīņa par individualitāti un piederību grupai. Ja viņa izskats un rīcība tiek kontrolēta, tas nozīmē, ka bērns viņš vairs nevar būt viņš pats un dzīvo nepārrauktā trauksmē.

Bērniem mainās draugi. Šis ir īpaši svarīgs vecums draudzības pārbaudījumiem, jo bērni attīstās dažādā ātrumā, un citiem uzvedība ir kā tīņiem, bet citi vēl uzvedas ļoti bērnišķīgi. Tie, kuri paliek nopietni un nepieņem "sīko" jokus, atklāti demonstrējot to.   Nereti bērni, kuri draudzējušies kopš bērnudārza un bijuši nešķirami priekos un bēdās, sāk attālināties viens no otra. Reizēm tas notiek pavisam nemanāmi – mainās intereses un katrs pamazām nonāk citā domubiedru lokā. Ja bērnam trūkst elastīgi attiecību veidošanas modeļi, nav citu draugu loku ārpus skolas, šis var būt sāpīgs, skaļš un ļoti trauksmains pārejas posms. 

Ja viens draugs nespēs pieņemt otra izvēles, uzspiedīs vecos uzvedības modeļus, otrs labākajā gadījumā izvairīsies, sliktākajā – sāks apcelt un labākais draugs kļūst par  pāridarītāju. Tā ir ļoti sāpīga nodevības sajūta. Te pieaugušie neko nevar darīt. Nemēģiniet "sadraudzināt"  – jūs varat tikai būt blakus un palīdzēt izsērot un palīdzēt pāraugt.

Šis laiks ir nopietns pārbaudījums bērniem. Ja viņi nav gatavi draudzības struktūras maiņai, ja viņiem trūkst ideju, kā veidot draudzīgas attiecības, ja bērnam ir zems pašvērtējums, viņi var mēģināt maksāt ļoti augstu cenu par draudzību, lai izvairītos no izstumšanas sajūtas. Jā, arī pirkt draudzību, ubagot draudzību, riskējot kļūt smieklīgiem. Jo izsmiešana bieži ir vieglāk panesama nekā ignorance. Tad no malas (arī pieaugušajiem) izskatās, ka bērns pats „uzprasās” uz konfliktiem, bet ikreiz ir vērts skatīties dziļāk.  Starp citu, mēs esam bijuši skolā, kur klase „spēlē spēli” - izliekas, ka viens konkrēts bērns klasē neeksistē. Tā ir baisa vardarbības forma.

Augstākminēto iemeslu dēļ šis laiks ir dubulta slodze bērniem, kuri ir uzsākuši mācības gadu ātrāk nekā citi klasesbiedri, Šiem bērniem ir dubulta un pat tršikārša slodze. 

Šis ir laiks, kad attīstās kibervardarbība, jo vienaudži meklē veidus, kā apliecināties citu priekšā. Spēja pārvaldīt digitālās tehnoloģijas iedod pozitīvu augsni saņemt zibenīgu atgriezenisko saiti. Turklāt kibervardarbību ir vieglāk īstenot,  jo acu priekšā nav upura sejas izteiksme kā tas ir apsaukāšanās gadījumā.

Protams, pārmaiņas skolā, haoss stundu sarakstos, neparedzamība pedagogiem, pieaugošas prasības arī spēlē savu lomu, taču tā ir tikai viena šķautne. 

Kā palīdzēt šajā posmā?

Pirmais padoms būs paradoksāls – šķīdiniet mikrogrupiņu robežas. Jo ciešākas ir robežas starp grupiņām, jo grūtāk tajās ir iekļauties un dārgāka cena tiek maksāta par to pamešanu. Jūs noteikti esat pamanījuši, cik lielā nežēlastībā var krist meitene, kura ir izkritusi no draudzeņu grupiņas. Jo visi, kas draudzējās AR viņu, vienā dienā savu enerģiju pavērš, lai draudzētos PRET viņu. Un īpaši bīstams ir signāls, kad šī grupiņa pienāk pie kāda un pasaka – „Mēs pieņēmām lēmumu tagad draudzēties ar tevi.” Būs jāmaksā dārga cena, lai iekļūtu šādā grupā, dārga cena lai noturētos un ļoti, ļoti augsta cena pēc šīs grupiņas pamešanas.

Šis ir brīdis, kad ir vērts galdā likt divas mūsu spēles Sarunu apli un Pasaki sev. Pasakicitiem. Šīs ir spēles, kas māca bērniem (un arī pieaugušajiem) runāt par sevi, māca pamanīt neredzamās lietas, saskatīt otrā pozitīvās īpašības. Jo mazāk bērns spēs runāt par sevi labu, jo vairāk viņš būs pakļauts apkārtējo manipulācijām.. Labā ziņa – Sarunu aplim nav nepieciešama pieaugušā vadība un iesaistīšanās. Īpaši svarīga šajā vecumā ir Pasaki sev kastīte, jo tā māca bērniem definēt labās lietas sevī

Māciet jauniešus pretoties vienaudžu spiedienam. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Mēs paši esam neskaitāmas reizes dzirdējuši (iespējams, pat teikuši) – „Ja viņi tev liks lekt pa logu, tu arī leksi?”. Ziniet, daļa arī leks. It īpaši, ja bērns nejūtas labi viens.

Māciet bērnus apstāties. Konkrētajā piekaušanas gadījumā, kam pieskāros ieraksta sākumā un par kuru saņemšos uzrakstīt, bija daudzi aculiecinieki, kuri filmēja un pat komentēja notiekošo kā boksa maču. Abi jaunieši ļoti, ļoti cerēja, ka kāds viņus apturēs. Neviens no viņiem nevēlējas kauties, bet tā doma, ka viņi izskatīsies kā „lūzeri”, ja aizies no situācijas ievilka abus dziļāk. Un tad, kad viens nokrita zemē, otrais vairs nespēja pār sevi valdīt. Tas nav attaisnojums, bet bērniem ir jāzina, ka grupas spēks var būt lielāks par viņu pašu gribu, ka cilvēki zaudē veselo saprātu, un ka jāiet un jālūdz palīdzība no malas. 

Viņiem jāzina, ka vislabākie kautiņi ir tie, kuri nav notikuši. Vislielākā meistarība ir pamanīt nepatikšanas pirms tās ir sākušās un aiziet no strīdiem. (Par to arī vajadzētu uzrakstīt)

Vediet bērnus uz pulciņiem, kur viņi jūtas laimīgi. Varbūt viņi tur neko neiemācās, varbūt dara bērnišķīgas muļķības, varbūt  tur nav labu rezultātu, bet tur bērni daudz smejas, eksperimentē un jūtas labi. Neuztraucieties, ja bērna darbiņi nenonāk izstādēs un viņš nesaņem augstākos rezultātus. Galvenais, lai viņam ir vismaz viena vieta ārpus ģimenes un skolas, kur viņš veido pozitīvu komunikāciju, daudz smejas un domā labu par sevi. Ja tāda vieta nebūs, ir liels risks, ka bērns sāks smēķēt, realizēs riskantu uzvedību kompānijās, kas „apliecina viņa patieso vērtību”. Neatkarīgi no saviem sasniegumiem. Jo arī ar zelta medaļu kaklā, bet bez patiesas piederības sajūtas viņam būs sajūta, ka kaut kas tomēr trūkst...

Bērni meklē un meklēs jaunus orientierus. Mūsu kā pieaugušo ietekme samazināsies ar katru dienu, un vienīgā iespēja saglabāt kontaktu, ir mazinot kontroli, ļaujot bērniem uzņemties atbildību par savu dzīvi, par savas rīcības sekām. Un... nemēģinot viņus izglābt no konsekvencēm, bet kopīgi mācoties no tām. 

Nav komentāru

Komentēt