Jo ilgstošāka ir vardarbība, jo upurim grūtāk ir sevi aizstāvēt
Autobusā iekāpa vesela klase, un man pretī nosēdās meiteņu bariņš, kāda piektā vai sestā klase. Viena no meitenēm gatavojās iekosties plūmē.
- Tu cūka
– tu tiešām to plūmi ēdīsi?!? – pa visu autobusu uzbļāva pa vidu sēdošā.
– Ir taču triju
sekunžu likums. Es taču varu to ēst! - Meitene apjumusi atbildēja un grozīja to
nelaimīgo augli pirkstos
- Bāz kaut vai D@#@!sā – komentētāja atbildēja. Apkārt sēdošais bariņš sāka hihināt, meitene aizvainota slaucīja augli gar piedurkni un tomēr iekodās tajā.
Man palika interesanti. Izslēdzu mūziku austiņās un sāku ieklausīties sarunās,
jo mana pieredze rāda, ka šim stāstam būs turpinājums. It īpaši tāpēc, ka
klases audzinātāja stāvēja netālu, vēroja meitenes, to visu dzirdēja, bet
neiejaucās.
Tā pati vidū sēdošā izvilka telefonu un sāka komentēt kāda klases pasākuma
fotogrāfijas - tas ar to bučojies, tas
ar šito. Tad viņa īpaši sasauca apkārt esošās meitenes un parādīja – bet šitā ir lesbiete!, nosaucot meitenes vārdu skaļi, lai varētu dzirdēt arī tie, kuri
nevarēja redzēt bildes!
Es neizturēju, pieliecos pie
meitenes un pavaicāju – Vai tu zini, ka tas nav draudzīgi – runāt sliktas
lietas par cilvēku, kad viņš nav klāt?
Jautrais bariņš
acīmredzami apjuka, piesarka un sāka murmināt, ka tā gan ir.
Tad meitene,
kurai tika skaidri norādīts, kurā vietā jābāž nokritušais auglis pieliecās klāt
vadonei , lai pačukstētu, ka lesbiete – tas taču nav slikti.
Es to dzirdēju un
atbildēju, ka tas vispirms ir jāpavaicā
tai pašai meitenei, kuru viņas aprunāja, kā viņa vēlētos, lai viņu sauc.
Iestājās ledains klusums, un līdz galapieturai sarunu vairs nebija.
Izkāpjot
paskatījos audzinātājai acīs, bet nenolasīju tajās neko.
Šim stāstam ir tik
daudzas dimensijas, ka par to varētu uzrakstīt veselu grāmatu.
Pieaugušo loma:
Redzams, ka šajā
klasē ir stingri noteikta varas piramīda, un tomēr klasē notiek tas, ko pieļauj
pieaugušie. Reizēm pieaugušie ļauj klasei regulēt savas attiecības tāpēc, ka
viņi dziļi tic, ka tā dabā ir iekārtots, bet tā nav taisnība! Dabā dzīvnieki
saprot, ka no savstarpējās empātijas ir atkarīga sugas izdzīvošana, un
stiprākie rūpējas par vājākajiem.
Otrais –patiešām
ir pedagogi, kuri tieši vai netieši atbalsta šāda veida attiecības, jo tad, kad
kārtību nodrošina bars, pedagogam ir mazāk jāpiepūlas.
Trešais – viņi saprot, ka tas, kas notiek, nav labi, bet viņi nezina, kā rīkoties. Tāpēc mums tapa plakātu komplekts. Ir pedagogi, kuri ir arī tieši pateikuši – es zinu, ka viņam sāp, jo man ir sāp, bet es nezinu, kā mierināt, jo paši neesam mierināti. Rezultāts – viņi redz, kas notiek, saprot, kas notiek, bet vienkārši netiek galā.
Tāpēc arī mums tapa plakāti vardarbības mazināšanai, jo redzējām pedagogu bezspēcību, un turklāt sarežģītākos gadījumos pieaugušajiem ir mazas iespējas palīdzēt. Ja vecāki uz bērna sūdzībā atbild: "Sit pretī!", bet bērnam iekšējā morāle neļauj sist, viņš ar laiku par savām problēmām runās aizvien mzāk, radot ilūziju, ka problēma ir atrisināta. Tomēr ir dažādi veidi vardarbības pārtraukšanai, ne tikai sišana pretī vai bēgšana!
Bērnu
savstarpējās attiecības.
Ja šādi bērni
uzvedas publiski, man ir pat bail domāt, kā viņi izturas pret mazāk populāriem
bērniem tad, kad pieaugušie nav klāt. Šāda veida dinamika parasti veidojas, kad
viena persona vēlas, lai visi draudzējas AR viņu, un pēc tam šī persona izmanto
iegūto varu, lai draudzētos PRET kādu. Te var palīdzēt Dusmu kontroles spēle, bet, ja situācija neuzlabojas, ir jāmēklē iespēja klasē pludināt iekšā pozitīvos resursus, un tad labs palīgs varētu būt Pasaki sev. Pasaki citiem.
Ja meitenes atcirstu arī man kā pieaugušajam, tas nozīmētu ko pavisam skumju – to, ka visticamāk meitenēm nav vairāk autoritāšu figūru ārpus sava bara, bet par to jau jāraksta cits raksts. Te vēl cerība ir!
Upura uzvedība
Kā pamanījāt, pirms pāris minūtēm pazemotā meitene bija tā, kura centās atjaunot varmākas tēlu. Diemžēl tā ir tipiska upura uzvedība, jo upuriem šķiet – ja viņi pietiekami daudz pakalpos, viņu tēls tiks reabilitēts un pret viņiem izturēsies labāk. Tā viņi paši iesaistās vardarbības apļa uzturēšanā, savu agresiju vēršot pret citiem. Diemžēl šie cilvēki parasti sper vissāpīgāk...
Ko no tā mācīties?
Neatkarīgi no tā, vai tas ir pieaugušo vai bērnu kolektīvs, jāatceras, ka
vardarbības ķēdes pārraušanai ir nepieciešama ārējā iejaukšanās (pat tad, ja
jūs ar to riskējat iegūt nervoza tantuka tēlu). Pētījumi rāda , ka vara nenobriedušā
psihē maina personību – cilvēkam izveidojas pārspīlēti augsts pašvērtējums un
samazinās empātija. Kas noved pie tā, ka bērni, kuri mājās izskatās kā pūkaini paibērniņi spēj pastrādāt nežēlīgas, rafinētas shēmas, no kurām cieš
daudzi un kuras atstāj traumas uz visu mūžu. Turklāt traumēti ir visi – gan upuris,
kad līdzzinātāji, gan pats varmāka.