Kā ikdienā atšķirt verbālu agresiju no pamatotas un arī vajadzīgas kritikas❓
Šonedēļ kādā kolektīvā sākās diskusija par to, kā ikdienā atšķirt verbālu agresiju no pamatotas un arī vajadzīgas kritikas? Kā atšķirt konfliktu no vardarbības?
Tieši spēja atšķirt šīs lietas ļauj saprast, kādās situācijās mēs kādam palīdzam izaugt un kādās – nodarām nozīmīgu kaitējumu.
Konflikti ir svarīgi un veselīgi. Tie uzstāda robežas - laika, pienākumu, privātās telpas, kārtības, ķermeņa utt. Citi nezinās, ka jums nepatīk skaļa mūzika, kamēr nepateiksiet, lai uzgriež klusāk, daudzi nezinās, ka jums nesagādā prieku strādāt pēc darba laika, kamēr nepateiksiet, lai viņi paši dara savus darbus utt. Robežu novilkšana ir jāmācās no bērnības, un māksla noturēt savas robežas ir jākopj visu dzīvi. Tāpēc modelējiet - parādiet bērnam, kā jūs sargājiet savas robežas pieklājīgi un mierīgi, un viņi mācīsies no jums pastāvēt par sevi.
Lai saprastu, kur konflikts pāraug verbālā vardarbībā, ir būtiski ieklausīties retorikā un sacītā patiesajā mērķī. Mērķis var būt vai nu orientēts uz attiecību vai darba kvalitātes uzlabošanu vai arī uz personas diskreditēšanu un pazemošanu.
Ir atšķirība, vai sapulcē kolēģis uz jūsu jautājumu atbild "Kas tas par jautājumu? Tur pat cilvēkam ar tārpa smadzeni būtu skaidrs" vai arī "Paldies par jautājumu, tūlīt izskaidrošu sīkāk" vai, ja jautājums ir nesaistošs citiem, tad "Atbilde uz šo jautājumu prasīs ilgāku laiku. Lai nekavētu kolēģus, vai varam vienoties, ka atbildēšu vēlāk?". Ja visi jautājumi tiek noraidīti agresīvā un aizskarošā tonī, ne tikai klase, bet arī birojs klusēs, idejas nevirmos gaisā, un tā vietā valdīs baiļu un neuzticēšanās atmosfēra.
Tātad ir būtiski saprast, kas tiek kritizēts - darbs vai personība. Vērojiet sarunas un māciet bērniem ieklausīties dialogos gan animācijas filmās, gan filmās, TV ziņās, arī dzīvē – skolā, veikalos un citviet, kā sarunājas vecāki un bērni, pieauguši bērni ar viņu vecajiem vecākiem, jā, arī pārdevējiem un klientiem...
Māciet uztvert intonāciju, jo tā ir universāla un daudz senāka nekā pati valoda... Māciet lietot intonāciju, jo pat visdraudzīgākais bērns, kurš runā monotonā tonī, atstās vēsa un nedraudzīga cilvēka iespaidu.
Daudzi attaisnojas, ka viņi ir stingri un runā asi, jo tas palīdzot bērnam labāk saņemties. Bet saprotiet, ka teiciens „Tu mācies kā cirvis” nepalīdz bērnam saprast, kāpēc viņam nepadodas matemātika vai valodas. Tāpat darbā teiktais „Pārstrādā šo dokumentu! Tas ir grausts!” bez precīzas atgriezeniskās saites, kas jāmaina, kas nebija labi, nepalīdzēs uzlabot darba kvalitāti. Palīdzēt var tikai spēja apsēsties un izrunāt, kas tieši ir labojams, kas nesanāk un tieši kāda palīdzība, kādas prasmes ir nepieciešamas.
Padomājiet arī par to, kā jūs izsakāt kritiku savam bērnam, kolēģim, priekšniekam vai padotajam – ko jūs īsti kritizējiet - padarīto vai personību. Ir milzīga atšķirība, ko sakām bērniem – „Tu esi uztaisījis haosu savā istabā” vai „Tu esi tāds haoss!” „Visur, kur tu parādies, sākas haoss”. Konstruktīva kritika parasti fokusējas uz problēmu, nevis personu.
Ja jums bieži sanāk atvainoties ar vārdiem „Es tā nedomāju”, varbūt ir vērts mājās kopā ar bērnu iziet cauri Dusmu kontroles spēles Domāšanas stratēģijām, kā arī Saskarsmes prasmju stratēģijām un kopīgi pēc kartīšu piemeklēšanas atrunāt, kā veidot dialogus.
Paskaidrojiet bērnam, ka dzīve nav taisnīga un daudzi cilvēki nesaka labas lietas dažādu iemeslu dēļ – ir cilvēki, kuriem ir zema pašapziņa, bet ir cilvēki, kuri nemāk atrast pareizos vārdus. Tad, lielisks atbalsts būs Pasaki sev. Pasaki citiem. Tomēr ir vērts pieņemt un pamazām mācīt, ka cilvēki ir dažādi, viņu reakcijas ir dažādas - kas vienam šķiet kā skaļa balss - citam - kliegšana. Ir cilvēki, kuri pēc lūguma pārtraukt kliegt, runās konstruktīvi, bet ir cilvēki, kuriem tas ir veids, kā viņi izkaro vietu dzīvē.
Ja jūsu bērns vai jūs paši pēkšņi attopaties situācijā, kur pēc sarunas jūtaties slikti, ir vērts papētīt mūsu jauno plakātu "Ja man dara pāri...". Varianta "Sit pretī" tur nav, jo ir dažādi citi konstruktīvi veidi, kā pārtraukt gan verbālu, gan arī fizisku agresiju...
Jā jūs savā dzīvē pēc nepatīkamas sarunas definējat, kas tas bija – emcionāla vardarbība vai vienkārši kritika?