Kā tikt galā ar atraidījuma un zaudējuma sajūtu?

1. februāris, 2024 pl. 16:31, Nav komentāru

Mēs ar tevi nespēlēsimies! Šāds paziņojums nereti liek emocionāli reaģēt ne tikai bērniem, bet arī vecākiem.

Pētījumi rāda, ka vienaudžu atraidījums atstāj postošu ietekmi uz bērna pašapziņu un ietekmē viņu visas dzīves garumā. Ja pētījumi rāda, ka populārākie bērni saņem atraidījumu no vienaudžiem 26% gadījumu., tad iedomājieties, cik bieži tas tad notiek ar mazāk populārajiem!

Bērniem, kuriem ir grūtības veidot draudzību, ir lielāks risks kļūt atkarīgiem no ekrāniem. Draudzība ar "īstiem" bērniem ir sarežģīta - ir liels risks, ka viņiem nepatiks tavs teiktais, tev nepatiks viņu teiktais, viņi nedarīs to, ko tu vēlies, viņi var būt apnicīgi. Interneta pasaule ir savādāka - tur ir mūžīgi svētki, un kaitinošos bērnus ir vienkārši iespējams "izslēgt"

Draudzības veidošana un uzturēšana ir būtiska prasme. Jo labāk bērns to prot, jo lielāka varbūtība, ka viņš necietīs no vardarbības skolā. Izstumtie bērni vairāk cieš no trauksmes, vientulības un depresijas. Tas arī ietekmē bērnu sekmes skolā.

Populāros bērnus no mazāk populāriem atšķir ne tikai spēja sarunāties, spēja sadarboties, bet arī spēja respektēt citu izvēles - pieņemt to, ka citi reizi pa reizei varētu izvēlēties arī spēlēties vieni paši, spēlēties citā kompānijā, darīt kaut ko citu nekā vēlas viņi. Domāšanas elastīgums parādās arī spējā neizdarīt vispārīgus secinājumus - tas, ka ar bērnu nevēlas spēlēties šajā mirklī, nenozīmē, ka viņš ir slikts, un tas nenozīmē, ka ar viņu neviens negrib draudzēties.

Spējā pieņemt atraidījumu ir liela loma vecākiem. Ir vecāki, kuri ļoti sāpīgi uztver, ja viņa bērns tiek atraidīts un, tā vietā, lai mierinātu bērnu, viņi pat metas bērnu kompānijā, lai regulētu attiecības. Ja vecāki pārāk ātri metīsies mierināt bērnu, viņš neiemācīsies tikt galā ar savām negatīvajām emocijām, kā arī neiemācīsies izdarīt secinājumus. Jo atraidījums - tā ir arī atgriezeniskā saite, un bērnam ir jāiemācās saprast, ko tieši vajadzētu darīt savādāk, lai viņš būtu labs draugs.

Tāpēc ir svarīgi paskatīties, kādas ir bērna prasmes:

- Pavērojiet, kā bērns spēlējas . Bērni, ar kuriem citi nevēlas draudzēties, parasti ir dominējoši, neelastīgi, viņi pieprasa, lai spēlēšanās notiktu pēc viņu prāta.

- Māciet bērnam zaudēt! Ir bērni, kuriem ir grūti zaudēt, jo mājās vecāki ir ļāvuši uzvarēt visās galda spēlēs, lai tikai nesāpinātu bērnu.

Zaudēt ir jāmācās, bet vislabāk to mācīties pamazām. Jo mazāk bērns spēlēs spēles, jo vairāk vecāki ļaus viņam uzvarēt, jo šausmīgāks bērnam liksies katrs zaudējums. Tāpēc uzvariet laiku pa laikam bērnu, cieniet viņa sarūgtinājumu, mieriniet, ļaujiet viņam uzvarēt un atkal uzvariet viņu.

Ja bērnam tas šķiet īpaši grūti, jums var palīdzēt Mācīties. Draudzēties. Spēlēties pirmsskolas bērniem vai Dusmu kontroles spēle vecākiem bērniem. Abās spēlēs ir iekļautas situācijas par to, ko darīt, ja tev šķiet, ka draugs krāpjas spēlē, ja tevi nepieņem spēlē utt. Tas ļaus bērniem piemeklēt savas rīcības stratēģijas.

Ja bērnam pavisam grūti iet ar zaudēšanu, pamēģiniet sarunāt, ka vienu reizi viņš speciāli zaudē. Piesoliet viņam kaut ko garšīgu, kaut ko ļoti īpašu. Tad bērns sapratīs, ka zaudējums nav nekas traģisks, ka dzīve turpinās, un bērns pierod pie sajūtas, kā tas ir - nebūt pirmajam. (Vispār, ļoti komfortabla sajūta. Izcilnieki ļoti bieži mokās ar paaugstinātu trauksmi)

Ja tomēr bērns uz katru atraidījumu vai zaudējumu reaģē ar fizisku spēku, sagāž spēli, apvaino citus, te palīdzēs plakātu komplekts Mierīgākai klasei, it īpaši plakāts „Ja man gribas darīt pāri”. Pat tad, ja bērns nelasa, jo plakāts būs labs padomdevējs arī vecākiem. Tas ir nopietni - ar bērnu, kurš nepriecājas par citu uzvaru, kurš vēlas uzvarēt visās spēlēs, neviens draudzēties nevēlēsies.

- Pavērojiet, kā bērns pats tiek galā ar savām emocijām . Mēs zinām, tas ir grūti - neiejaukties, ja bērns piedzīvo atraidījumu vai zaudējumu, tomēr tas notiks visu dzīvi! Līdz ar to svarīgi ir bērnam mācīt nomierināties arī pašam, mācīt impulsu kontroli, mācīt neuzspiest savu klātbūtni ar varu.

Runājiet ar bērnu par savām neveiksmēm, pastāstiet, kas jums palīdz nomierināties. Ja jūs zaudējiet spēlē, parādiet, ka tas jums ļoti sāp. Lielākā daļa bērnu metīsies jūs mierināt, un tas ir brīnišķīgi, jo viņi saprot, kas ir empātija. Ja viņi turpina priecāties par savu uzvaru, redzot, ka jūs esat "asarās", meklējiet empātijas spēles. Kaut Mācīties. Draudzēties. Spēlēties, jo no bērna, kurš nespēj sniegt atbalstu citiem, vienaudži izvairīsies.

- Māciet bērnam pozitīvus domāšanas modeļus un pozitīvus dialogus . Saudzīgi uzklausiet viņu, pieņemiet viņa emocijas un vērojumus. Ja bērns saka "Ar mani neviens nevēlas spēlēties", neatbildiet ar "Muļķības - tev tikai tā liekas!”, bet gan pavaicājiet, kāpēc viņam tā šķiet. Tas mācīs viņam vērot grupiņu, vērot citu noskaņojumu, spēlēšanās stilu, racionalizēt savas sajūtas. Meklējiet kopīgi iemeslus - "Varbūt mana spēle citiem nešķiet interesanta", "Varbūt viņi bija tik aizrāvušies, ka nemaz nepamanīja mani", "Varbūt es nesapratu spēles noteikumus", "Varbūt jāmeklē cita pieeja, kā pievienoties spēlei". Šīs sarunas paplašinās bērnu iekšējo dialogu klāstu, un viņi patiešām arī izmēģina citas pieejas. Te palīdzēs Dusmu kontroles spēles Domāšanas stratēģiju kartītes.

- Māciet bērniem pamazām pievienoties spēlei vai sarunai . Šī prasme arī sākas mājās. Pirmkārt, māciet bērniem pagaidīt, kamēr sarunājas pieaugušie. Nepārtrauciet savas sarunas pēc pirmā bērna pieprasījuma! Tā viņš iemācīsies arī izteikt savu lūgumu draudzīgā, neagresīvā veidā, vērot labāko momentu sava lūguma izteikšanai, draudzīgā vidē kontrolēt impulsus un trenēt pacietību. Bērni, kuri vienaudžu kompānijā iebrāžas ar savu viedokli kā viesulis, tiek atraidīti, reizēm pat izsmieti, kas noved pie sāpīgas vientulības sajūtas, kas var saglabāties pat visu dzīvi.

- Ja bērns ir kautrīgs, iedrošiniet viņu . Vispirms noskaidrojiet, vai bērns vispār ilgojas pēc kompānijas (tas ir mīts, ka visi bērni vēlas būt uzmanības centrā). Ja viņam patīk spēlēties vienam, neuzspiediet kompāniju ar varu, tomēr pavērojiet, lai viņš nenorobežojas tik ļoti, ka izvairās no grupu darbiem, konfliktu risināšanas. Jo visu dzīvi mums vajadzēs gan sadarboties ar dažādiem cilvēkiem, gan arī risināt dažādas domstarpības, un bērnu grupas ir laba vide, kur sākt mācīties diplomātijas un konfliktu vadības prasmes.

- Māciet bērnus būt pašpietiekamiem un māciet arī nodarbināt pašiem sevi . Bērniem, kurus vecāki metas izklaidēt pie pirmā sauciena "Man ir garlaicīgi!", var būt sarežģījumi attiecībās ar vienaudžiem. Tāpēc sāciet jau mājas apstākļos iekārtot vidi un rosināt bērnus pašiem aizpildīt savu laiku. Lai cik dīvaini nebūtu, no sākuma tas paņems daudz vairāk vecāku laika, jo viņiem ir jāsaprot, kas aizrauj bērnu (bez datorlaika), viņiem ir jāparāda dažādas interesantas pieejas, jāpaspēlējas kopā, lai bērnam attīstītos fantāzija. Ja vecāki nav lasījuši grāmatu kopā ar bērnu, viņam būs grūti vienam pašam atklāt grāmatu valstības burvību. Mūsu uzdevums ir veicināt bērna spēju patstāvīgi piemeklēt sev interesējošas nodarbes.

- Māciet bērniem vērot citu bērnu ķermeņa valodu un pielāgot savu uzvedību. Atraidījumu visbiežāk parasti saņem bērni, kuriem ir grūtības sajust savu un citu bērnu personisko telpu – viņi atrodas citiem pārāk tuvu vai pārāk tālu, runā pārāk klusu vai pārāk skaļi. Viņi neatšķir savas mantas no citu mantām. Viņi nemāk palūgt interesējošās lietas vai pat neiedomājas, ka tās ir jāprasa. Viņi reti vēro citu emocijas, viņiem ir grūtības tās atpazīt, reizēm ir grūtības pat atpazīt savas emocijas. Līdz ar to viņiem ir izaicinājums spēlēties vienā ritmā ar citiem bērniem, un nereti viņi kļūst vai nu par varmākām vai arī par izsmiekla objektu (vai abiem kopā). Te ir jāatceras, ka ir bērni, kuri piedzimst ar izcilām spējām lasīt sociālos signālus, bet citiem tas ir jāmācās matemātiski. Soli pa solim. Tāpēc droši vaicājiet audzinātājai, kas bērnam ir izdevies, kas nav izdevies, kādas prasmes jātrenē mājās. Par to, kā to darīt, esam daudz rakstījuši un turpināsim rakstīt šeit "Lasītavā".

Atraidījums ir tik sāpīga tēma, jo mēs paši – pieaugušie – esam piedzīvojuši tik daudzus atraidījumus un nesaņēmuši mierinājumu bērnībā! Jā, mūsu bērnu sāpes mums sāp pat ne dubultā, bet reizēm vairākkārtīgi spēcīgāk. Tāpēc arī mums citreiz ir grūti kontrolēt impulsus. Nodalot savu dzīvi no bērna dzīves, savu pieredzi no bērna, savas emocijas no bērna, visiem paliks vieglāk un vienkāršāk...

Lai veiksme un izturība!

Ieteikumi, kas var palīdzēt:


Dusmu kontroles spēle	Spēle: "Mācīties, draudzēties, spēlēties"	4 plakātu komplekts "Mierīgākai klasei"	Plakāts - "Ja man gribas darīt pāri, es..." A2

Kā tikt galā ar atraidījuma un zaudējuma sajūtu?

Tāpēc ir svarīgi paskatīties, kādas ir bērna prasmes:

Nav komentāru

Komentēt

Pirkumu grozs