"Draudzēties" vai "Kļūt par superdraugu"?
Pastāstiet, ka pirms priecīgas "Jā" atbildes ir vērts apskatīties apkārt, kas notiek ar citiem bērniem, reizēm draudzēšanās aicinājums ir patiess, bet nereti tas ir signāls jauna vardarbības apļa sākumam kolektīvā.
Īstā draudzībā nav nepieciešami draudzības pierādījumi un apliecinājumi - draudzība vienkārši ir. Tai nesvin sākumu, tā izaug, izveidojas, nobriest. Jā, arī caur strīdiem un vienošanos pēc tam. Draudzība ir, kad kāds palīdz piecelties, kad esi paklupis. Tā vietā, lai smietos par ķēpājumu uz vaiga un ļautu citiem smieties, draudzība klusi pačukst, ka jāaiziet nomazgāt seja. Draudzība noņem arī uz muguras pielipinātu lapiņu ar nepieklājīgu zīmējumu. Draudzība pieņam citādāko. Draudzība rada jaunus draugus.
Neīsta draudzība prasa pierādījumus, īpašus apliecinājumus, un šādas neīstas draudzības mērķis ir izolēt. Tās primārais mērķis ir sāpināt iepriekšējo "superdraugu". Tā izolē no citiem, jo izvirza noteikumus, ar kuriem runāt un ar kuriem nerunāt. Sadarboties un ignorēt. Un ļoti daudzos gadījumos šī draudzība noslēdzas ar kolektīvu komandu - "ar šo draudzēties nedrīkst neviens". Turklāt jaunais "superdraugs" visbiežāk ir nākamais vardarbības upuris gadījumā, ja nespēs izpildīt aizvien pieaugošās draudzēšanās prasības. Draudzība tiek pirkta un pelnīta.
Varbūt esat pamanījuši, ka šāds modelis smalkākā formātā reizēm tiek īstenots arī pieaugušo pasaulē, gan karjerā, gan draugu un dzimtu sistēmās?