Kā tas izskatīsies, ja pateikšu "Nē"?

Stāsts A. Vadības komanda lielā organizācijā, kura strādā attālināti,  saņem e-pastu ar aicinājumu tikties uz konfidenciālu klātienes sapulci. Pēc ilgām pārdomām viens komandas dalībnieks uzraksta pieklājīgu vēstuli ar lūgumu vai nu sapulci atlikt vai novadīt attālināti rūpēs par kolēģu drošību un veselību. Sapulce tiek atcelta. Pēc dažām dienām sapulces inicētājs atsūta ziņu, ka pašizolējas, jo bijis saskarsmē ar COVID-19 kontaktpersonu.

Stāsts B. Persona darba vietā satiek sen neredzētu kolēģi. Viņš apskauj kolēģi, ieaicina kabinetā uz sarunu. Sarunas laikā viņš vairākas reizes pieliecas klāt, lai ko pateiktu pusbalsī. Persona jūtas neomulīgi, liecas atpakaļ, tai vairākas reizes cauri galvai izslīd sociālās distancēšanās noteikumi, bet no otras puses – "Kā tas izskatīsies?". Saruna ilgst vairāk nekā stundu.  Nedēļas nogalē persona saņem zvanu, ka ir COVID-19 kontaktpersona, un jāiet uz pārbaudēm. Priekšā vēl ir vairākas trauksmainas gaidīšanas dienas un rezultātu sagaidīšana, domas par ģimeni, savu karjeru…

Kam ir vislielākās grūtības distancēties?

Visgrūtāk sociālās distancēšanās laikā klājas tiem, kuriem ir vājas spējas nostādīt robežas. 

 Neviens nenospraudīs robežas tavā vietā, un ja to nebūs, tās tiks pārkāptas.

Ir daudz iemesli, kāpēc tā var notikt. Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka, ja viņi pateiks nē, viņus vairs necienīs, ar viņiem nedraudzēsies, ar viņiem nerunās. Tā nav taisnība – parasti pēc pāris “Nē” beidzot darba kolēģi sāk darbinieku cienīt. Jo nespēja pateikt “Nē” nes līdzi dažādus psiholoģiskus un organizatoriskus sarežģījumus.

Cilvēkiem ar augstu pienākuma apziņu. Viņiem šķiet - ja šis darbs netiks izdarīts, visa pasaule sabruks. Viņi vienmēr ir nākuši pusslimi uz darbu, sākuši agri no rīta un aizgājuši pēdējie. Starp citu, garas darba stundas nekorelē ar produktivitāti.

Cilvēkiem, kuri neatšķir fizisko distancēšanos no psiholoģiskās distancēšanās. Mēs varam būt tālāk viens no otra, draudzīgi smaidīt, saglabāt acu skatienu, sarunāties, bet netuvoties. Bet ir cilvēki, kuriem fiziskais kontakts ir svarīgs. Viņi sarunas laikā nāk kolēģa personiskajā teritorija, viņi apskauj citus sasveicinoties un atsveicinoties un pieskaras sarunas laikā.

Cilvēkiem ar depresīvām domām. Jā, ir cilvēki arī darba vidē ar atklāti riskantu un pat provokatīvu uzvedību. Viņu filozofija dažāda – sākot no “tas viss ir sīkums” līdz “Mums tik un tā visiem jāmirst”, “YOLO – es dzīvoju vienreiz” utt. Šie cilvēki ne tikai riskē ar sevi, bet pakļauj riskam arī citus.

Cilvēkiem, kuri dzīvo nepārtrauktā trauksmē – “Ko par mani padomās? Kā tas izskatīsies?”, līdz ar to viņiem ir grūti pateikt stop, pat neskatoties uz fizisku diskomfortu. Nereti šiem cilvēkiem autoritātes ir augstākais spēks - “Ja priekšnieks pateica, ka tā tas ir jādara, tad tā ir jādara”, un viņi akli seko pat absurdiem un neloģiskiem norādījumiem .

Cilvēkiem, kuri neredz savus rīcības tālākos soļus. Šādi cilvēki ir nepieciešami varoņstāstos, lai izglābtu zīdaini no degošas mājas, nedomājot par sevi un savu ģimeni, kas gaida viņu mājās pārnākam, tomēr sadzīvē šāda uzvedība var būt pat postoša. Šiem cilvēkiem var būt lieliska imunitāte un augsts sāpju slieksnis, bet cietīs tie, kuriem viņš uzšķaudīs. Tiešā un pārnestā nozīmē.

Cilvēkiem, kuriem darba specifika paredz ciešu kontaktu. Ceram, ka darba vieta jums ir gan sniegusi nepieciešamās apmācības, gan arī izsniegusi aprīkojumu. Ja ne, prasiet. Ja nedod, ziņojiet. Ja bail ziņot vai prasīt, pārlasiet vēlreiz augstāk minēto.

Darba kultūra un sociālā distancēšanās

Distancēšanās iespējas nosaka arī uzņēmuma kultūra. Grūti ir distancēties kolektīvos, kur ir neētiska un psiholoģiski neveselīga darba vide. Tās ir vides, kur valda neuzticēšanās savam darbam, viens otram un kopējam organizācijas virzienam, tāpēc ir grūti definēt noteikumus un izrunāt nerakstītos noteikumus. Darbiniekiem var būt sajūta, ka viņi staigā kā pa mīnu lauku – “Vakar mani sveicināja, šodien ne, aizvakar apskāva, šodien iet garām kā tukšai vietai.”

Kam labāk izdodas distancēties?

Kolektīvos ar labu saskarsmes kultūru, kur tiek respektēti arī neērti viedokļi. Savādāk komanda saņem absurdu prasību, visi novilcina atbildi, jo “Ko par mani padomās”, cerot, ka kāds cits uzrakstīs vēstuli par idejas absurdumu. Tiek novilcinātas diskusijas ar ideju, ka varbūt sapulces organizētāji “paši nāks pie prāta”, kā rezultātā neviens pie prāta nenāk un nesaprātīgas idejas tiek īstenotas, pakļaujot citus riskam.

Cilvēkiem ar augstu  pašsaglabāšanās instinktu. Tas ne vienmēr ir saistīts ar personības iezīmēm. Arī ļoti bikli cilvēki var būt strikti savās robežās, ja viņu aprūpē ir nespēcīgi vecāki un vecvecāki, bērni, dzīvesbiedri vai arī pašiem ir ļoti trausla veselība.

 Cilvēkiem ar labu kritisko domāšanu un veselo saprātu.

Cilvēkiem ar veselīgām robežām. Robežas mūs sargā, neļaujot sliktajām lietām ienākt mūsu dzīvē. Gandrīz jebko, kas dzīvē nestrādā, var uzlabot, nospraužot robežas – draudzība, attiecības, darbs, enerģija, nauda utt.

Kolektīvo, kur distancēšanās noteikumi iz izdrukāti un pielikti pie sienas redzamā vietā. Tas īpaši palīdzēs, ja kolektīvā ir cilvēki, kuriem ir grūti ievērot robežas.

Ko darīt nesaprātīgu lēmumu gadījumā?

Cilvēki nekādi nevar savādāk uzzināt par jūsu robežām, ja jūs tās nenospraužat un par tām neinformējiet. Vislabāk robežas ir nospraust ar pieklājīgu un labi formulētu Nē. Ja jūsu “Nē” ir skaidri pateikts, bet tiek ignorēts, visticamāk, jūs tiekat izmantoti. Punkts. Padomājiet par to.

Līderiem ir darba pilnas rokas, jo viņiem jāredz tirgus, jāredz, ko dara konkurenti, jādomā par darbiniekiem, par produktivitāti un naudas plūsmām. Viņi var izsūtīt vēstuli, nepadomājot par cēloņsakarībām, un viņi novērtēs komandu, kas palīdzēs pieņemt izsvērtus lēmumus, nevis akli sekos viņa pavēlēm (lai gan… ir visādi).

Komunicējiet. Runājiet, ja redzat, ka kaut kas nav kārtībā. Iesakiet idejas efektīvākam darbam, drošākam darbam. Uzrakstiet e-pastu loģiski, izvērtu, bez emocijām, iezīmējot plašāku ainu, tās nav kaprīzes, tās ir rūpes par savu veselību un citiem cilvēkiem.

Noslēgumā…

Ir visaptveroša krīze. Vardarbība darba vidē pieaugs? Jā! Kāpēc? Jo grūtus lēmumus ir vieglāk pieņemt, neredzot otra cilvēka acis un emocionālo reakciju. Te palīdz distance.

Protams, mēs redzam daudzus labus piemērus, kā sabiedrība sadodas rokās, lai palīdzētu citiem, bet stāsts ir arī par uzņēmuma kultūru. Ja ekonomikas lejupslīdē samazinās iekšējie resursi, kultūra var sākt orientēties nevis uz izdzīvošanu, pārorientēšanos, bet gan cīņu par šiem resursiem. Ar dažādām metodēm…

Jebkurā gadījumā, autoritāti darba vidē nevar iemantot ar pazemīgu galvas klanīšanu un izkalpošanos. Autoritāte atnāk ar veselīgām robežām, spēju paturēt prātā visu intereses, īstenot tās un ar spēju cieņpilni komunicēt.

uzvediba.lv spēles, kuras varētu palīdzēt šajā ceļā:

Spēt pateikt "Nē" - tā ir prasme. Un ar prasmēm nepiedzimts - tās trenē. Te var Pasaki sev. Pasaki citiem spēle.  Šī ir pozitīvās atgriezeniskās saites spēle, kas dod iespēju katram spēles dalībniekam apzināties savas stiprās puses,. Te īpaši svarīgas būs Pasaki sev kartītes. Jo pozitīvāk cilvēks domās par sevi, jo mazāk viņam būs nepieciešami apliecinājumi no ārpuses un veselīgāk viņš spēs nospraust robežas.

Nav komentāru

Komentēt